“Pieradušie”

Pierast:

Pakāpeniski kļūt tādam, kas jūt tieksmi, nepieciešamību (pēc kā). “Pierast pie smēķēšanas.” “Viņš pieradis agri celties.”

Pakāpeniski kļūt tādam, kas vairs nebaidās, necieš (no kā), nejūt (ko). “Pierast pie smaga darba.” “Putni pieraduši pie cilvēkiem.” “Pieraduši pie neērtībām, grūtībām.”

Pierast – tas ir labi vai slikti?

Pieraduši pie miera, tad pēkšņi – pieraduši pie nemiera, pieraduši pie sēdēšanas mājās un ceļošanas. Pieraduši pie tā, ka viss nepārtraukti mainās, bet nekas nemainās. Pieraduši pie tā, ka viss ir par naudu – svarīgi, lai tevi pērk –, bet tu neko nevari pārdot, un neviens neko nenopērk. Pieraduši pie domas, ka pierast ir tizli. Pieraduši, ka ir bezgalīgi daudz izvēļu, bet nav nevienas, ko varētu izvēlēties. Pieraduši, ka vajag visjaunāko, bet vienkārši jauno – vairs nevajag. Pierast var ļoti ātri, un tad, kad pierod, paliek vieglāk. Ja tu nesaproti, ko vajag darīt, pagaidi līdz brīdim, kad pieradīsi. Vai varbūt tu jau sen esi pieradis neko nesaprast?

Vasara tūlīt beigsies. Vajag piezvanīt pārējiem. Zaķusalas galā ir brikšņi. Tur ir pilsēta un lauki vienlaicīgi, vienlaicīgi šeit un citur – tieši tā, kā mēs esam pieraduši.

Kas tie par betona pamatiem? Varbūt tur varētu atrasties vieta. Jauni maršruti un redzes leņķi uz brīdi pārsteidz un tūlīt kļūst par pieradumu, telpu pēc telpas katrs raksta savu pieredzes vēsturi. Bet kas tur ir iekšā? Kāpēc te ir nekopta sala? Un kāpēc ir tik grūti atrast sev vietu, ja brīvas vietas ir bezgalīgi daudz? Vai tomēr pārāk maz? Ko es tev varētu parādīt? Kāpēc es vispār te atnācu?

Henriks Eliass Zēgners